Gunta pārvācās pie viņiem novembrī. Teica, ka vienai dzīvoklī ir grūti, ka līdz veikalam tālu. Māris, protams, piekrita uzreiz. Māte tomēr, kā gan atteiksi
Inese arī neiebilda. Brīva istaba ir, vietas pietiks. Pirmo nedēļu viss gāja gludi. Vīramāte iekārtojās, izvietoja savas lietas, pierada pie jaunās vietas. Inese centās izpatikt: gatavoja to, kas Guntai garšo, pirka viņas mīļākos cepumus pie tējas, pat televizoru istabā ielika, lai vīramātei būtu ērtāk. Bet pēc tam sākās piezīmes…
Sākumā par sīkumiem. Te eļļa ne tā nopirkta, te maize dārga, te gaļa pēc izskata kaut kāda nesvaiga. Inese klusēja. Domāja, vīramāte pierod, nervozē jaunajā vietā. Pāries. Nepārgāja. Pēc mēneša Gunta jau atklāti kritizēja katru pirkumu. Stāvēja pie plīts un komentēja, cik daudz eļļas Inese lej pannā. Lūkojās ledusskapī un grozīja galvu. Pārbaudīja veikala čekus un klanīja mēli.
— Inese, vai tu esi miljonāre? Desmit eiro par sieru? Es savā laikā par šo naudu nedēļu dzīvoju.
Inese skaidroja par inflāciju, par cenu kāpumu, par to, ka tagad viss ir dārgs. Vīramāte neklausījās.
— Agrāk cilvēki prata taupīt. Bet jūs, jaunie, naudu pa vējam kaisāt. Māris strādā, pārpūlas, bet tu šķērdējies.
Māris šajās sarunās neiejaucās. Nāca no darba noguris, paēda vakariņas un gāja skatīties televizoru. Kad Inese mēģināja ar viņu parunāt divatā, viņš atmetas ar roku.
— Mamma ir gados vecs cilvēks. Viņai ir grūti pierast pie jaunajām cenām. Nepievērs uzmanību.
Inese arī nepievērsa. Precīzāk, mēģināja. Bet katru dienu dzirdēt, ka viņa ir slikta saimniece, ka neprot vadīt mājsaimniecību, ka viņas vecumā Gunta bijusi daudz taupīgāka — tas izsmēla. Kādu dienu vīramāte ieraudzīja, kā Inese lika drēbes veļas mašīnā.
— Tas kas, tu divu kreklu dēļ veselu mazgāšanu taisi?
— Tur vēl ir gultas veļa, Gunta. Un dvieļi.
— Tik un tā. Ūdens, elektrība — tā taču ir nauda. Mēs agrāk ar rokām mazgājām un nekas, izdzīvojām.
— Tagad ir cits laiks.
— Laiks ir tas pats. Tie esat jūs, kas ir citādi. Izlutināti.
Inese paklusēja. Aizvēra mašīnas durtiņas, nospieda pogu. Vakarā viņa sēdēja virtuvē ar tasi atdzisušas tējas. Māris jau gulēja, vīramāte arī bija aizgājusi pie sevis. Inese skatījās tumšajā logā un domāja, ka tā vairs turpināties nevar. Vai nu viņa pateiks ko lieku, vai vienkārši aizies no mājām. Aiziet nebija kur. Un arī negribējās. Viņa mīlēja Māri, mīlēja šo dzīvokli, kuru viņi kopā bija iekārtojuši. Tikai vīramāte visu bojāja.
Nākamajā dienā Gunta pārspēja pati sevi. Inese atgriezās no darba, bet vīramāte sēdēja virtuvē ar kvīšu paku rokās. Vecu kvīšu, savu, no tā dzīvokļa, kuru viņa tagad izīrēja.
— Re, skaties, — viņa teica sasveicināšanās vietā. — Re, cik es maksāju par komunālajiem pakalpojumiem. Sešdesmit eiro. Bet jūs te droši vien kādus trīs simtus atdodat? Tāpēc, ka netaupāt, gaisma visur deg, ūdens tek. Es taču redzu.
Inese nolika somu uz grīdas. Paskatījās uz vīramāti.
— Gunta, par kuru gadu ir šīs kvītis?
— Par divi tūkstoši piecpadsmito. Pēdējās, kuras es pati apmaksāju, pirms sāku dzīvokli izīrēt.
— Pirms desmit gadiem.
— Un kas par to? Desmit gadi nav simts. Nevarēja taču viss tā sadārdzināties.
Inese novilka jaku, uzkāra uz āķa. Piegāja pie kumodes, izņēma mapi ar dokumentiem. Viņa vienmēr glabāja kvītis, tas paradums vēl no mammas bija palicis.
— Re, — viņa nolika kaudzīti vīramātes priekšā. — Mūsu kvītis. Par pēdējiem trīs mēnešiem.
Gunta paņēma augšējo papīru, pietuvināja acīm. Inese redzēja, kā viņa samiedz acis, mēģinot saskatīt skaitļus. Tad vīramātes seja mainījās.
— Tas… Tas ir par mēnesi?
— Par oktobri. Trīs simti četrdesmit eiro. No tiem apkure — gandrīz simts piecdesmit. Elektrība — septiņdesmit. Ūdens, aukstais un karstais — vēl sešdesmit. Plus atkritumu izvešana, apsaimniekošana, domofons.
Gunta klusējot šķirstīja kvītis. Septembris — trīs simti desmit. Augusts — divi simti divdesmit, tur apkures nebija.
— Tas nav iespējams, — viņa beidzot teica. — Tā ir kaut kāda kļūda.
— Nekādas kļūdas. Tarifi ir auguši. Desmit gadu laikā — vairākkārt. Es varu jums parādīt oficiālos datus, ja vēlaties.
Vīramāte nolika kvītis uz galda. Inese pirmo reizi redzēja viņu tik apjukušu. Parasti Guntai par visu bija gatava atbilde, par jebkuru jautājumu — savs viedoklis. Bet te viņa sēdēja un klusēja, skatoties uz papīriem sev priekšā.
— Es nezināju, — viņa klusu teica. — Es domāju…
— Ka esmu šķērdētāja?
Vīramāte neatbildēja. Bet pēc viņas sejas Inese redzēja, ka ir trāpījusi desmitniekā.
— Gunta, es strādāju par grāmatvedi. Es protu skaitīt naudu. Un ticiet man, es nepērku neko lieku. Vienkārši viss ir kļuvis dārgāks. Produkti, pakalpojumi, komunālie maksājumi. Tā nav ne mana vaina, ne jūsu. Tāda ir dzīve.
Vīramāte piecēlās, izstaigāja virtuvi. Apstājās pie loga, skatoties pagalmā.
— Es taču savu dzīvokli izīrēju par četri simti eiro mēnesī. Domāju, tā ir laba nauda. Bet iznāk, ka par vieniem komunālajiem gandrīz tikpat aiziet?
— Ne gluži. Mums dzīvoklis ir lielāks, trīsistabu. Un jaunā mājā tarifi ir augstāki. Jūsu dzīvoklis tagad laikam izmaksā kādus simts piecdesmit eiro.
— Īrnieki maksā atsevišķi. Bet tik un tā…
Viņa atkal apsēdās pie galda. Inese ielēja viņai tēju, nolika tasi blakus.
— Es negribēju jūs aizvainot, — teica Inese. — Vienkārši esmu nogurusi no nemitīgajām piezīmēm. Es cenšos. Tiešām cenšos. Bet, kad katru dienu dzirdi, ka dari visu nepareizi…
— Es to nebiju domājusi tā.
— Bet kā?
Gunta aptvēra tasi ar plaukstām, it kā sildītu rokas.
Secinājumi no Ineses
— Es visu mūžu esmu taupījusi. Centus skaitīju, atliku. Māri viena pati uzaudzināju, vīrs agri aizgāja. Pieradu, ka katrs cents ir vērtē. Bet te pārvācos pie jums, skatos — viss citādi. Veļas mašīna katru dienu strādā, trauku mazgājamā mašīna, televizori katrā istabā. Domāju, esat izlepuši. Bet iznāk, ka vienkārši laiks ir mainījies.
— Ir mainījies, — pamāja Inese. — Un mēs arī esam mainījušies. Bet tas nenozīmē, ka esam kļuvuši sliktāki.
Vīramāte paklusēja.
— Inese, tu… Piedod man. Esmu…. Sēžu te, mācu tev dzīvot, bet pati neko nesaprotu.
— Jūs neesat. Vienkārši informācijas pietrūka. No kurienes gan jums zināt, cik tagad viss maksā, ja desmit gadus par komunālajiem neesat maksājusi?
— Vajadzēja pajautāt. Bet es uzreiz izdarīju secinājumus.
Inese apsēdās pretī.
— Sarunāsim tā. Ja jūs kaut kas mulsina — jautājiet. Nevis klusībā nosodiet, bet jautājiet. Es paskaidrošu. Parādīšu čekus, kvītis, jebko. Man nav ko slēpt.
— Sarunāts.
Vakarā atnāca Māris. Ieraudzīja māti un sievu pie galda, kļuva piesardzīgs.
— Kaut kas noticis?
— Nekas, — teica Gunta. — Mēs ar Inesi sarunājāmies. Viņa man atvēra acis uz dažām lietām.
Māris paskatījās uz sievu. Inese tikko manāmi pasmaidīja.
— Sēdies vakariņot. Es pagatavoju kotletes, tavas mīļākās.
— Gan jau dārga gaļa? — pajokoja Māris.
— Dārga, — nopietni atbildēja Gunta. — Es šodien uzzināju, ka gaļa tagad maksā tikpat, cik mana nedēļas pensija. Tāpēc ēd un priecājies, ka sieva tev ir saimnieciska.
Māris pārsteigts pacēla uzacis, bet paklusēja. Savukārt Inese nodomāja, ka tas laikam ir pirmais kompliments no vīramātes visa šī laika gaitā.
Pēc šīs sarunas daudz kas mainījās
Gunta pārstāja komentēt pirkumus. Vēl vairāk — viņa sāka interesēties par cenām, kad viņas kopā gāja uz veikalu. Stāvēja pie piena plaukta un grozīja galvu.
— Re nu. Eiro un piecdesmit centi par litru. Bet es atceros, kā par santīmiem pirku.
— Tas vēl ir lētais, — teica Inese. — Ir arī par divi piecdesmit.
— Kur pasaule ripo…
Kādu vakaru vīramāte palūdza Inesei iemācīt viņai lietot bankas lietotni. Gribēja pati apmaksāt komunālos par savu dzīvokli, sekot īrnieku tēriņiem.
— Citādi es viņiem ticu uz vārda, bet viņi, varbūt, melo. Teiks, ka simts eiro samaksāja, bet paši — piecdesmit.
Inese parādīja. Gunta ilgi bakstīja telefona ekrānu, bet galu galā saprata. Pēc tam piezvanīja īrniekiem un sarīkoja viņiem pratināšanu par skaitītāju rādījumiem.
— Tā arī zināju, — viņa teica, noliekot klausuli. — Samazina rādījumus. Saka, ka desmit kubu ūdens satecējis, bet pēc maniem aprēķiniem — visi piecpadsmit. Tagad pārbaudīšu katru mēnesi.
— Tikai neķīvējaties ar viņiem, — palūdza Inese. — Labi īrnieki nemētājas apkārt.
— Nē, nē. Bet arī mānīt sevi neļaušu.
Kādu vakaru Gunta pasauca Inesi uz savu istabu. Uz galda gulēja nauda — dažas banknotes.
— Te, paņem. Komunālajiem.
— Nevajag, Gunta. Mēs tiekam galā.
— Vajag. Es šeit dzīvoju, gaismu dedzinu, ūdeni tērēju. Nav labi jums uz kakla sēdēt.
— Jūs nesēžat uz kakla. Jūs esat ģimene.
— Ģimene ir tad, kad visi kopā velk. Ņem, ņem.
Inese paņēma. Ne tāpēc, ka nauda būtu vajadzīga, bet tāpēc, ka saprata — vīramātei tas ir svarīgi. Justies nevis par apgrūtinājumu, bet par daļu no kopējas lietas. Pirms Jaunā gada Gunta pēkšņi teica:
— Inese, es te padomāju… Varbūt man pārvākties atpakaļ pie sevis?
Inese pārtrauca griezt salātus.
— Kāpēc? Vai jums pie mums ir slikti?
— Man ir labi. Bet es taču redzu — jums ir šauri. Jauniem savu dzīvi vajag, bez piekabes pie sāniem.
— Jūs neesat piekabe. Un mums nav šauri.
— Tiešām?
— Tiešām. Māris būs sarūgtināts, ja jūs aizbrauksiet. Un arī es jau esmu pieradusi.
Vīramāte skatījās uz viņu ilgi un uzmanīgi.
— Bet es taču tev tik daudz sākumā…. Pati nezinu, kā tu izturēji.
— Izturēju, jo sapratu — jums nav viegli. Jauna vieta, jauni noteikumi. Tas jebkuru izsit no sliedēm.
— Cita jau sen būtu izraidījusi.
— Es neesmu cita. Es esmu jūsu vedekla. Tas ir uz visu mūžu.
Gunta pagriezās pret logu, bet Inese paspēja pamanīt, kā viņas acis iemirdzējās. Svētku vakariņas aizvadīja kopā, trijatā. Salāti, dzirkstošais, gadu mija. Vīramāte pacēla glāzi un teica:
— Par ģimeni. Par to, lai saprastu viens otru. Un par Inesi, kura man iemācīja, ka pasaule ir mainījusies, bet cilvēki — nē. Labi cilvēki.
Inese pasmaidīja. Saskandināja glāzi ar vīramāti, pēc tam ar vīru. Māris aplika roku viņai ap pleciem un pačukstēja ausī:
— Paldies tev. Es zinu, ka nebija viegli.
— Nebija, — tikpat klusu atbildēja Inese. — Bet tagad ir normāli.
Viņa paskatījās uz vīramāti. Tā smējās par kādu joku televizorā, turot rokās glāzi. Parasta sieviete, nedaudz spītīga, nedaudz vecmodīga. Bet sava. Tuva. Reizēm vajag vienkārši parādīt kvītis. Cipari nemelo. Bet godīga saruna dara brīnumus.
